Dārta Stafecka saņem Brederlo – von Sengbusch mākslas prēmiju

  Dārta Stafecka „Saplūšana” Oforts, 610 x 860 mm, 2016.    Brīvs rokas kustību plūdums, kas atļauj brīvu domu plūdumu.

Dārta Stafecka
„Saplūšana”
Oforts, 610 x 860 mm, 2016.

Brīvs rokas kustību plūdums, kas atļauj brīvu domu plūdumu.

5. oktobrī Latvijas Mākslas akadēmijas aulā konkursa darbu izstādes „Brederlo – von Sengbusch mākslas prēmijas” atklāšanas laikā tika pasniegtas Brederlo – von Sengbusch mākslas prēmijas, no kurām vienu šogad saņem Grafikas apakšnozares maģistrantūras studente Dārta Stafecka. Apsveicam!

  Dārta Stafecka „Laiks” Oforts, akvatinta, 645 x 935 mm, 2015.    Starp laika ilguma šķietamību un fizisko laiku ir atšķirība, tāpat laika lineārais sakārtojums neatbilst tam, kā mēs atceramies – atmiņās notikumi nekārtojas perfekti secīgi, tie pārklājas un nobīdās, saplūst vienā. Šis darbs ir viena daļa no 4 darbu sērijas, kur katra daļa ir viena nedēļa, kas katra iekļauj sevī septiņas dienas un tas viss kopā veido vienu mēnesi, kas ir secīgā laika skatījuma vienības. Tas, ko esmu attēlojusi, ir pagātne. Katras dienas viens moments ir fiksēts, katrs moments ir atšķirīgs un reizē līdzīgs, atmiņas pārklājās un vairs nevar izšķirt nedēļas dienas. Viena elementa īpašības kļūdaini pieskaitām citam un tā rodas juceklis. Lietas, kas ir ārpus normas, kas ir ārpus šī jucekļa, kas ir nobīdījušās, mēs varam izšķirt, atcerēties pareizi. Šo sajūtu arī mēģināju attēlot, liekot vienu zīmējumu virs otra, veidojot blīvu zīmējumu pārklājumu, kurā ir iespējams izsekot kādam elementam, saskatīt kādu kopformu.

Dārta Stafecka
„Laiks”
Oforts, akvatinta, 645 x 935 mm, 2015.

Starp laika ilguma šķietamību un fizisko laiku ir atšķirība, tāpat laika lineārais sakārtojums neatbilst tam, kā mēs atceramies – atmiņās notikumi nekārtojas perfekti secīgi, tie pārklājas un nobīdās, saplūst vienā. Šis darbs ir viena daļa no 4 darbu sērijas, kur katra daļa ir viena nedēļa, kas katra iekļauj sevī septiņas dienas un tas viss kopā veido vienu mēnesi, kas ir secīgā laika skatījuma vienības. Tas, ko esmu attēlojusi, ir pagātne. Katras dienas viens moments ir fiksēts, katrs moments ir atšķirīgs un reizē līdzīgs, atmiņas pārklājās un vairs nevar izšķirt nedēļas dienas. Viena elementa īpašības kļūdaini pieskaitām citam un tā rodas juceklis. Lietas, kas ir ārpus normas, kas ir ārpus šī jucekļa, kas ir nobīdījušās, mēs varam izšķirt, atcerēties pareizi. Šo sajūtu arī mēģināju attēlot, liekot vienu zīmējumu virs otra, veidojot blīvu zīmējumu pārklājumu, kurā ir iespējams izsekot kādam elementam, saskatīt kādu kopformu.