Lietuvas un Latvijas mākslinieku grafikas izstāde "Pagātnes nākotne"

Satikšanās ar laiku šodien ir kā pastaiga telpā, kurā nav skaidri nosakāms virziens vai hronoloģiska secība: tā ir iešana bez skaidras orientācijas, pa diagonāli, turp un atpakaļ, starp tagadni un bezgalību. Tas nozīmē intuitīvi meklēt kustības un straumes, kas apvieno vēstures, kultūras, atmiņas, biogrāfijas un bioloģiskās dzīves laika joslas. Savienojot ikdienas mirkļus ar mūžīgo ilgstamību, realitāti ar atpazīstamo, iespaidus ar atmiņām. Apmaldoties virtualitātē un apskatot visu no atsvešinātā Arhimēda skata punkta bezgalīgajā visumā. Visbeidzot atgriežoties atpakaļ pie sevis ar jautājumiem, kuriem nav iespējami atrast skaidras atbildes.

Lietuviešu un latviešu grafikas izstāde atklāj refleksijas par daudzveidīgo temporalitāti: vēstures un tagadnes, atmiņas un tagadnes, realitātes un ilūzijas saskarsmes punktiem. Grafikas darbi izsaka laika dialektisko dabu, kas savā īpašajā veidā atklāj līdzīgas pieredzes, faktiskās realitātes, atgriešanos pagātne, redzējumus un vīzijas. Kopumā gravējumus raksturo dualitāte, kas savieno daudzās temporalitātes dimensijas. Grafiskā refleksija par laiku, ilgstamību, nepārtrauktību un likteni, virza uz radības un dzīves perifēriju, estētiku un eksistenci, izaicinot meklēt vēl asākus skrāpējumus realitātē, kur citreiz pati dzīve sevi iegravē.

Apskatot pagātni kā atkārtojošos spirāli, uz aizgājušajiem notikumiem un procesiem ir jāraugās caur retrospekcijas prizmu, lai nokļūtu tuvāk mūsdienu nozīmei un iespējamiem nākotnes scenārijiem. Šodienas ģeopolitiskajā situācijā, kad visapkārt valda nenoteiktības sajūta, ir svarīgi aplūkot kopīgās vēstures ietvaros pieredzētās apspiestības formas un tās efektu pārvarēšanas veidus. Šie pagātnes nospiedumi ir atskaites punkts, lai pārdomātu un pārrakstītu attieksmi pret tiem, neatkarīgi vai tos radījuši profesionāli mākslinieki vai pensijas vecuma kaimiņš no blakus mājas.

Cikliskajiem vēstures lokiem ir tendence atkārtot dažādu notikumu apstākļusun arī veidu kā mēs pret tiem attiecamies. Un to nevar nosaukt par banalitāti, ja uz Latvijas un Lietuvas vēsturi noraugāmies kā uz līdzīgiem attīstības ceļiem, meklējot pozitīvu, kaut arī kritisku atskatu pagātnē.